Prologs: uzturs un pirmatnējais pakts
Kalna pakājē rosīgā pilsētas dzīve pamazām izgaist. Svaigs gaiss, kas sajaukts ar koku un sausās augsnes smaržām, krasi kontrastē ar otrreizējo gaisu birojā. Šeit sarežģīti stimuli, prēmijas par sniegumu un sarežģītas pielāgotas pusdienas zaudē savu nozīmi. Maize ir kaloriju valūta, un ūdens ir dzīvības avots. Šīs pamata piegādes rada primitīvu, vienotu bāzes līniju.
Izmisuma ģeometrija: nebeidzamā cilpa
Tad pilnībā atklājās Yunmeng patiesā būtība. Tā nebija izolēta kalnu virsotne, kas jāiekaro, bet gan līkumota kalnu grēda, pūķa mugurkauls, kas sastāvēja no akmeņiem un augsnes. Šis reljefs kļuva par galveno mentoru, konkrēta psiholoģiskā testa arhitektu. Šis modelis bija nežēlīgs. Tur ceļš nesniedzās lejup uz patīkamo ieleju, kas veda atpakaļ uz sākuma punktu. Tā vietā tas uz īsu brīdi nogrimtu, kā izsmejošs loks, un tad bez vilcināšanās virzītos uz augšu, vedot uz nākamo, bieži vien augstāku virsotni. Vārtu stabi kustējās brīdī, kad tie tika sasniegti. Atkal un atkal. Jautājot par pieredzi, visizplatītākā un instinktīvākā atbilde bija izsmelts vārds: "Noguris". Taču šis "nogurums" bija daudzdimensionāls. Tas bija fizisks izsīkums, dziļas muskuļu sāpes. Vēl dziļāk tas bija psiholoģisks izsīkums - cerību izsīkums, kas pastāvīgi aizkavējās. Tas bija Sīzifa nogurums, kad viņš beidzot uzstūma laukakmeni uz kalna virsotni, lai redzētu, ka laukakmens neripo atpakaļ no kalna, bet uzripo uz citu blakus kalnu, un bija jāpieliek visas pūles, lai sāktu no jauna. Šis "izmisuma cikls" kļuva par kopīgu garīgo tēlu. Katras viltus virsotnes sejās stāvēja stāsts: nevis uzvara, bet tukša sapratne, iekšējs kluss sauciens: "Atkal?" !"
Trošu vagoniņa sirēnas dziesma un biedriskuma koris
Šo ciklu zemākajā punktā kārdinājums iegūst konkrētu formu. Mirdzošā trošu vagoniņa stacija, kas ir stratēģiski novietota šajos zemajos punktos, piedāvā klusu un pievilcīgu iespēju. Karietes slīd garām virs galvas ar gandrīz aizvainojošu vieglumu, parādot relaksētas atkāpšanās ainu. Tie ir cīņas pretstats: mūsdienīga efektivitāte, tūlītējs atvieglojums, tīra un izlēmīga bēgšana no sāpēm. Dažiem, īpaši tad, kad pēcpusdienas saule sāk riet un sāpīgums kļūst par pastāvīgu pavadoni, šī aina kļūst neatvairāma. Čukstēja "Es to vairs nevaru. Es braukšu ar vagoniņu lejā." ir gribasspēka karogs. Šis ir komandas{8}}veidošanas aktivitātes izšķirošais brīdis. Uzņēmums ir iekārtojis skatuvi, bet tagad scenāriju raksta paši darbinieki. Parādās nevis nežēlīgs gars "izturies cauri sāpēm", bet gan līdzjūtīga un pārliecinoša vienotība. Pārliecināšana ir empātijas un kopīgas identitātes koris.
Roka gulsies uz noguruša pleca. Tiks dalīta pudele ūdens. Tie, kas vēlas atmest, netiks vainoti, bet gan pieņemti. Kolektīvā domāšana no jauna definē trošu vagoniņu: tā vairs nav racionāla izvēle, bet gan plaisa viņu kopīgajā stāstā, veidojošās kolektīvās atmiņas amputācija. "Viss atkarīgs no neatlaidības" - ir kļuvis par principu, nevis kā pavēle, bet gan kā izplatīta pārliecība.
Gara virsotne: pabeigšana un skats iekšā
Saskaņā ar visiem oficiālajiem ziņojumiem šī komandas veidošanas darbība{0}}ir "pilnībā izdevusies". Autobuss aizveda sāpošos, bet apmierinātos darbiniekus atpakaļ uz pilsētu, atpakaļ pie saviem galdiem, atpakaļ pie ierastās rutīnas. Nākamajās nedēļās Junmenga valoda kļuva par daļu no Kempbela kalna austrumu filiāles lietotās valodas. Kalns viņiem iemācīja, ka ceļš uz kādu nozīmīgu sasniegumu reti ir lineārs. Tas ir cikls, kas bieži atkārtojas un rada vilšanos, un katrs sasniegums tikai atklāj nākamo izaicinājumu. Patieso ceļojumu virza viena otra radītā degviela: savstarpējas sapratnes skatieni uz stāvām nogāzēm, izstieptas rokas un uzmundrinājuma vārdi, kas pārvērš privātus šaubu mirkļus par publisku apņemšanos pastāvēt. Viņi saprata, ka personīgā griba ir dzinējs, un kolektīvais iedrošinājums ir neaizstājama smērviela, lai novērstu šī dzinēja iestrēgšanu garā apļveida kāpuma laikā. Viņu veiksmīgais noslēgums ir ne tikai drošā atgriešanās, bet arī atgriešanās citā stāvoklī - indivīdu grupa, kuru tagad savstarpēji savieno dziļa un klusa sapratne, zinot, ko viņi kopā ir izturējuši un pārvarējuši, vienu savienotu kalnu virsotni pēc otras.
